Bērns, kurš pasauli atklāj patstāvīgos eksperimentos, iegūst pilnvērtīgākas un dziļākas zināšanas, nekā tas, kuram tiek piedāvātas gatavas atbildes.

Dr. Emmi Pikler

Šī skaistā un ļoti funkcionālā kāpšanas trijstūra izstrādātaja ir ungāru ārste un bērnu attīstības speciāliste Dr. Emmi Piker (1902-1920).

Viņa ir izveidojusi īpašu pedagoģijas pieeju un pamatprincipus – būtiskākais tajā – paļaušanās uz bērna dabiskajām spējām un mazuļa patstāvības stiprināšana. Emmi Pikler uzskatīja, ka jāatbalsta bērna dabiskā vēlme kustēties un tam jārada labvēlīgi apstākļi Bērnam ir nepieciešami priekšmeti, uz kuriem viņi var uzrāpties, caur kuriem viņi var izrāpot, kuros ielīst iekšā un kuros viņi var paslēpties. Bērnam ir jādod iespēja izrāpoties un izkāpelēties. Ar laiku bērns iemācās novērtēt savu kustību spējas, atpazīt briesmas un grūtības tā gūstot pārliecību par sevi, par savām spējām un priecāties par saviem sasniegumiem.

Dr.E.Pikler uzsver nepieciešamību ļaut bērnam attīstīties dabiskā tempā – nesteidzinot un lieki neveicinot attīstību.

Šis trijstūris ir paredzēts un piemērots bērniem vecumā no 6 mēnešiem līdz 5 gadiem un sniedz nebeidzamas iespējas ikvienā no vecumiem.

Pērc šeit:

+

Parveidojamais Pikleres trijsturis “Mopitri”

€78.00 – €229.00

Parveidojamais Pikleres trijsturis “Mopitri”.

7 Emmi Pikler pedagoģijas principi

1. Veltiet visu uzmanību vienai nodarbei. Daudzas mammas mūsdienās domā, ka tikšana galā ar vairākām nodarbēm vienlaikus ir apsveicama īpašība. Taču patiesībā tā gluži nav – ja mēs neveltam mazulim visau savu uzmanību, bet daram kaut ko paralēli, tā ir tāda pati necieņa, kādu jūs sajustu, ja kāds pieaugušais darītu vēl kaut ko un sadalītu uzmanību, kad jūs vēlētos, lai viņš fokusējas uz jums. Piklere saka, ka ir daudz gudrāk sadalīt savu laiku kā uzmanību!

2. Piebremzē! Mūsdienu steidzīgajā pasaulē, kad pārslēgšanās no darbības uz darbību rada nevajadzīgu stresu, mazliet piebremzēt būtu īsti laikā. Bērns, kura darbošanās tiek nepārtraukti skubināta, kurš atrodas sastresotu cilvēku aprūpē, izaug nedrošs un nervozs. Mierīga un relaksējoša vide ļaus mazulim attīstīties dabiski un “uzplaukt”.

3. Veidojiet uzticamas attiecības aprupējot mazuli! Piklere uzskatīja, ka īstais laiks, kad veidot savstarpējās attiecības ar mazuli, ir aprūpes brīži, kad mazais tiek pārģērbts, vannots utt. Nodrošinot mazulim drošības sajūtu un brīvību, viņš apgūs to, ko dabiski viņam būtu jāapgūst. Vislabāk to formulē E.Pikleres skolniece Magda Gerbere: “Kad jūs savam bērnam tuvojaties ar cieņu, jūs ļaujat viņam noprast, ko darīsiet un dodat viņam iespēju reaģēt. Jūs pieņemat, ka viņš ir spējīgs un iesaistāt viņu, cik nu tas ir viņa iespēju robežās, personīgajā aprūpē un ļaujat viņam risināt savas problēmiņas. Jūs dodat viņam pārpārēm fiziskas brīvības un neveicināt viņa attīstību.”

4. Dariet to kopā! Piklere ticēja, ka bērnu ir lielā mērā jāiesaista kopīgās darbībās ap viņa aprūpi, nevis jāaprūpē mazulis kā pasīvs palīdzības pieņēmējs. Mums ir tieksme ikdienā neatbilstoši novērtēt mazuļa spējas piedalīties bērna aprūpē – tas, protams, prasa vairāk sarunu ar mazuli par to, ko mēs vēlētos kopīgi īstenot, kā arī pacietību sagaidīt viņa atbildi.

5. Mazulim nekad nevajadzētu nonākt stāvoklī, kādā viņš pats nevar nokļūt! Izklausās sarežģīti, bet patiesībā ideja ir vienkārša – apgūstot savu ķermeni un fiziskās iespējas, mazais sevi nekad nenostāda situācijā vai pozīcijā, no kuras viņš nevar izkļūt. Pirmo reizi apveļotis, pieceļoties utt., mazais ne vien apgūst savas jaunās fiziskās prasmes, bet arī spēju mācīties un priecāties par sasniegto. Ja mēs paskatāmies apkārt, tad veikalos mūsdienās tiek piedāvāts lērums lietu, kas šo spēju ierobežot un kas patiesībā kalpo vecāku, ne bērnu ērtībai – staiguļi, sporta ratiņi, augstie krēsli, dažādas šūpoles, ķengursomas, gultiņu drošības barjeras u.c. – tas viss ir kaut kas, kas ierobežo mazo, lai vecākiem būtu ērtāk, nevis kalpo mazuļa dabiskai attīstībai.

6. Ļaujiet bērniem spēlēties bez iejaukšanās! M.Gerbere tic, ka mazuli nav nepieciešams izklaidēt – dodot viņam pilnīgu brīvību un iespēju izpētei, viņs pats ir visai spējīgs sevi nodarbināt. Patiesībā, labu gribot un piedaloties rotaļā, mēs iejaucamies gandrīz svētā procesā – atklasmē un sevis izzināšanā – nodarbojoties savā nodabā bērni veido savu agrīno pašnovērtējumu un ceļ pašpārliecinātību.

7. Sadzirdiet un cieniet bērna sūtītos signālus! Kad mazulis aizgriež prom galviņu, saņemot karoti ēdamā, viņš cenšas pateikt, ka vairs nav izsalcis. Mēs to it kā saprotam, bet dodam vēl vienu karoti sakot: “Un tas par māmiņu!” vai citiem vāriem: “Es saprotu, ko tu mani saki, bet to ignorēju.” Vai to mēs saucam par cieņu pret mazuli? Un ko gan mēs varētu sagaidīt pretī pēc gadiem četriem vai četrpadsmit?